Neslimo !!!
eXTReMe Tracker
 
Bioloģiski aktīvās piedevas

Atcerieties, ka uztura bagātinātāji neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu un nav farmaceitiski medikamenti !

Statistika liecina, ka XX gadsimtā, sevišķi tā otrajā pusē, izplatījās saslimšanas, par kuru esamību nebija zināms, kā arī parādījās daudz jaunu slimību. Kāpēc tā notika un notiek? Civilizācijas saimnieciskās darbības rezultātā pasliktinās cilvēku dzīves kvalitātes līmenis. Tās ir gan ozona caurumu, gan piesārņotās atmosfēras, radioaktīvā starojuma, kā arī daudzo avāriju un katastrofu sekas.

Otrkārt, ievērojami mainījies pārtikas produktu sastāvs un kvalitāte. Mūsu ēdienkartē ļoti maz tiek lietoti dabiski un svaigi produkti, ievērojami palielinājies treknas, saldas, ar konservantiem bagātinātas pārtikas daudzums. Visos pārtikas produktos trūkst svarīgāko vitamīnu un mikroelementu, tādēļ, ka pēdējos 100 gados ir izmainījusies augsnes un nokrišņu sastāvs. Daudzi ievērojami speciālisti uzskata, ka nepilnvērtīga un nekvalitatīva pārtika ir visu slimību cēlonis.Veca patiesība sludina: „Esmu tas ko es ēdu”.

Galvenās barības vielas, jeb uztura pamatkomponenti:

Olbaltumvielas.
Olbaltumvielas ir slāpekli saturošas lielmolekulāras organiskās vielas ar ļoti komplicētu sastāvu un molekulu uzbūvi. Ar olbaltumvielām saistīti visi dzīvības procesi. Bez olbaltumvielām nav dzīvības. Olbaltumvielas ir būtiskākā dzīvo organismu šūnu sastāvdaļa (no tām sastāv 45% no dzīvnieku organisma). Tās galvenokārt veido apmēram 20 dažādas aminoskābes, no kurām 8 ir neaizstājamās: izoleicīns, leicīns, metionīns, fenilalanīns, treonīns, triptofāns, valīns, lizīns (zīdaiņiem - arī histidīns un arginīns). Atšķirībā no vairuma mikroorganismu un augu, dzīvnieku (t.sk. cilvēku) organisms pats tās nespēj sintezēt, tādēļ šīs aminoskābes jāuzņem ar uzturu.

Olbaltumu deficīta apstākļos bērniem palēninās garīgā un fiziskā attīstība. Pieaugušajiem olbaltumu deficīta dēļ rodas muskuļu vājums, miegainība, samazinās spēja pretoties infekcijām. Ja olbaltumi tiek uzņemti pārāk lielā daudzumā, rodas nepatika pret olbaltumus saturošiem produktiem. Regulāra pārmērīga olbaltumu uzņemšana veicina nieru kamoliņu hiperfiltrāciju, kas ar laiku var radīt nefrosklerozi un hipertoniju (parasti rodas cilvēkiem, kam ir iedzimta nosliece uz nieru slimībām vai cilvēkiem, kuriem jau ir bojātas nieres).

Lipīdi. Lipīdi (grieķu: lipos - tauki) ir visai daudzveidīga bioorganisko vielu grupa. Lipīdi ir ūdenī nešķīstoši vai slikti šķīstoši savienojumi, kuri labi šķīst nepolāros organiskajos šķīdinātājos. Pie lipīdiem pieder: taukskābes, tauki, eļļas, vaski, terpēni, fosfolipīdi, steroīdi. Vispazīstamākie lipīdi ir tauki un dažkārt šos vārdus lieto kā sinonīmus. Lipīdi ietilpst ikvienas šūnas membrānas struktūras sastāvā. Tauki uzkrājas organismā kā enerģijas rezerve (piem. zemādas tauki), taču arī augu taukiem noārdoties, rodas daudz enerģijas. Tauki izpilda arī aizsargfunkciju. Biezā slānī tie pasargā iekšējos orgānus no siltuma zuduma un triecieniem.

Tauki dzīvnieku un cilvēku organismā noārdās līdz oglekļa oksīdam un ūdenim, un dod enerģiju galvenokārt sirds un skeleta muskuļiem. Gremošanas traktā lielākā daļa tauku fermenta lipāzes (izdala aizkuņģa dziedzeris un zarnu gļotāda) ietekmē tiek sašķelti līdz glicerīnam un taukskābēm. Zarnu sieniņās veidojas organismam raksturīgie tauki, kas nonāk limfā vai asinīs. Uzsūktie tauki un taukskābes iesaistās tālākajā vielmaiņā vai arī nogulsnējas kā rezerves vielas zemādas saistaudos.

Ogļhidrāti. Līdztekus olbaltumvielā un taukiem cilvēka uzturā liela nozīme ir ogļhidrātiem - tie ir organisma enerģijas zudumu galvenais kompensēšanas avots. Šie savienojumi, kuriem ir milzīga nozīme dzīvības procesos, veido 80% no augu un 2% no dzīvnieku sausās masas. Tikai tad, ja organisms ar ēdienu neuzņem pietiekamā daudzumā ogļhidrātus un to rezerves ievērojami samazinās, enerģijas zudumus organisms sedz uz tauku un pēc tam uz olbaltumvielu rēķina.

Liela ir ogļhidrātu praktiskā nozīme. Tie ir asiņu, muskuļu, nervu un citu organisma audu sastāvdaļa. Ogļhidrāti piedalās nepārtraukti notiekošos enerģētiskos procesos, un tos lielos vairumos patērē aknas, muskuļi un cita organisma audi. Cilvēka organismā vielu maiņas procesā tiek uzturēta nemainīga ogļhidrātu (cukura) koncentrācija asinīs un citos audos. Nepieciešamā ogļhidrātu rezerve nogulsnējas aknās un muskuļu audos īpašas vielas veidā, ko sauc par glikoigēnu, jeb par dzīvnieku cieti.

Ogļhidrāti praktiski ir tikai augu valsts produktos, dzīvnieku valsts produktos ogļhidrāti ir niecīgos daudzumos dzīvnieku cietes glikogēna veidā. Ogļhidrāti ir arī pienā - piena cukura veidā. Pēc ķīmiskā sastāva un bioloģiskās vērtības ogļhidrāti nav vienādi. Izšķir šādus ogļhidrātu veidus - cukuri, ciete, šķiedrvielas (celuloze) un pektīnvielas.

Mūsdienās ir zināmi virs 4 miljoniem organisku savienojumu, daudziem no tiem ir ārstnieciskas īpašības. Pārskaitīt pat aptuveni visas grupas un ārstniecisko vielu klases ir neiespējami, tādēļ apstāsimies tikai pie pašām būtiskākajām bioloģiski aktīvajām vielām. Īpaši svarīgas no tām ir: alkaloīdi, sirds darbības glikozīdi, saponīni, miecvielas, flavonoīdi, sveķi, taukeļļas, ēteriskās eļļas, vitamīni, fitoncīdi un c.

Pagājušā gadsimta vidū, kad sākās organiskās sintēzes panākumu periods, daudzi zinātnieki maldīgi domāja, ka nu iesāksies „zelta laikmets” - drīz visu cilvēkam nepieciešamo varēs mākslīgi sintezēt. Bet, ak vai. Izrādījās, ka dabisko vielu sintētiskie analogi, vai nu neiedarbojas uz organismu vispār, jeb to iedarbība ir visai niecīga, un citkārt pat ar negatīvām blaknēm.

Besucherzahler ukrain women
счетчик посещений
Designed by Alex